Jaunogres parks

Egle – Eu, priede. Kas tie tādi, tu šos esi redzējis? Priede – Umm, nē, egle, šos es tā kā neatceros. Bet zini, te ir tik daudzi gājuši cauri, ka nevar jau visus iegaumēt. Te taču staigāja cauri, kad vēl pat bērnu laukuma nebija, kad mēs vēl bijām pavisam mazi koki. Egle – labi, eu, vienkārši mājam ar zariem? Lai šie zina, ka mēs priecājamies viņus redzēt? Priede – Nu ja, vienkārši mājam ar zariem. Egle – izdalām svaigu gaisiņu… Priede – jā, viņi noteikti jūt, cik te ir svaigs un veselīgs gaisiņš. Iet un domā… mmm, kā te svaigi smaržo! Egle – aahaha, paskaties, kā viņi iet… tie cilvēki gan ir jocīgi. Kur viņiem stumbrs? Viņi tādi mīksti un ļumīgi, vispār bez mizas un zariem. Priede - kaut kādi divi roku zari jau viņiem tur karājās… hahaha Egle - aahaha kādi smieklīgi. Galīgi nošļukuši. Iedomājies, ja būtu stiprs vējš? Šiem taču nav pat saknes. Priede – Ak jel, pareizi, nav pat saknes aahahhaha, tādus taču vējš vienkārši aizpūstu. prululu, viņi lidinātos pa gaisu. Egle – aahaha, izbeidz, es jau kratos no smiekliem, aahaha… Priede – eu, paskaties… tu esi pārliecināts (a), ka mūs nevar dzirdēt? Egle – skaidrs, ka viņi mūs nedzird. Hahaha… kādi jokaiņi… Priede – Eu, bāc, apklusti, egle, viņi mūs dzird! Egle – ko tu tur runā, nedzird. Priede – Dzird! Vairs ne vārda! Visi kuš!!!