Vasarnīcu stāstu pastaiga

Pst. Kukū! Es esmu šeeeeit! Redzat mani? Es esmu vasarnīca, gaišā krāsā, kantaina. Nu, tagad ieraudzījāt mani? Es uz jums tieši šobrīd skatos ar savām daudzajām logu acīm… Jā, mums, mājām, ir daudzas acis, nevis tikai 2, kā cilvēkiem. Un mēs varam redzēt uz vairākām pusēm vienlaicīgi… Ā, nesabīstieties, ja uz jums rej suns, viņš vienkārši mani sargā… Cilvēki mēdz smieklīgi teikt – ak, ja sienām būtu ausis… ja sienas spētu runāt. Kādām sienām, priekš kam lai sienām būtu ausis? Bet mājām gan ir ausis, mēs visu dzirdam caur ventilācijas sistēmu. Tāpēc nekad nedrīkst pa taisno bļaut iekšā kamīnā vai krāsnī, tā mēs varam palikt kurlas, karstums un uguns gan mums netraucē, tieši iztīra ausis, lai neaizsērē. Tikai kas jums, cilvēki, liek domāt, ka mēs visu laiku gribam noklausīties, ko jūs runājat? Varbūt mēs kādreiz gribam, lai jūs paklausāties? Mēs, Ogres vasarnīcas, esam gandrīz 100 gadus vecas. Kādreiz te nebija māju, nebija dzelzceļa, šo vietu pat vēl nesauca par Ogri. Un tad viss mainījās, te izbūvēja dzelzceļu, bet Rīgā sacēla tik daudz rūpnīcu, ka gaiss palika netīrs un smirdīgs, tāpēc cilvēki brauca šurp meklēt svaigu gaisu, viss attīstījās un mēs, Ogres vasarnīcas, sadīgām kā sēnes pēc lietus. Mums, tāpat kā sēnēm, gadu gaitā ir izaugušas garas saknes un mēs ar saviem taustekņiem visas esam savienojušās un varam savā starpā sazināties. Runāšanu vajag tikai tāpēc, lai jūs mūs beidzot sadzirdētu. Jo kāpņu čīkstoņā un logu virināšanā jau jūs neieklausāties. Ja nu vienīgi kādu reizi sabīstaties, ka tas varētu būt kāds nelūgts viesis. Bet tas nav nelūgts viesis, tās esam mēs, mājas, kas arī kādreiz grib kaut ko pateikt.

– Ei, ko tu tur pļāpā, neko mēs negribam teikt. Stāsta te visus mūsu noslēpumus, par saknītēm un logu acīm.

– Ui, es esmu galīgi aizrunājusies, mani jau te apsauc un pa saknēm biksta un baksta, lai es beidzu pļāpāt, jo citām vasarnīcām arī ir ko teikt, tā ka droši varat doties tālāk.

– Nav mums nekā, ko teikt! Nav cilvēkiem jāzina visi mūsu noslēpumi! (murmulē pie sevis) priekš kam vispār te jānāk, nav pieklājīgi lūrēt pār žogu, man taču arī ir sava privātā telpa, tad visi te nāks un skatīsies, kas vēl nebūs.

– Ejiet, ejiet droši tālāk, viss būs labi!

– Es neko nestāstīšu, droši varat staigāt tālāk. pauze Jā, jā, tā esmu es, te, labajā pusē.

– Haha, viņa kā parasti ir pūcīga. Lūdzu nepadomājiet par mums, ka esam neviesmīlīgas. Redzat mani? Es esmu labajā pusē, gabaliņu tālāk, tāda rozīga. Bet māja, pie kuras jūs stāvat vienmēr ir pūcīga!

– Es pūcīga? Es neesmu pūcīga!

– esi gan tu pūcīga un vispār tu arī izskaties pēc pūcītes! Vai tad nē? Paskatieties, viņai taču ir sejiņa kā pūcītei, Nu galīgi pēc mājas neizskatās! Bet pēc sabozušās pūcītes gan!

– (mājai)kas par bezkaunību! Kā nav kauna tā blenzt man virsū, neērti jums nemaz nav? Neesmu es nekāda pūce, es vienkārši esmu šveiciešu stila! Un es tiem cilvēkiem neko nestāstīšu, tāpat nesapratīs. (uz cilvēkiem) Pateikšu tikai to, ka man pagalmā ir atrastas ložu čaulītes. Nejau te kāds jokojās vai trenējās. Mēs ar pārējām vasarnīcām taču pārdzīvojām otro pasaules karu un arī visu pārējo, kas tam sekoja, jā, tik vecas un pieredzējušas mēs esam. Bet par mani saka, ka es pūcīga. Ha! Pieredzes bagāta es esmu! Viss, neko vairs neteikšu! Kušssss.

– Ei, labāk nāciet pie manis, es gan gribu runāties! Nāciet, nāciet tuvāk, lai man nav tā jābļauj!

Koa? Ko jūs man sakāt? Neko nesakāt? Es neko nedzirdu. Pienāciet tuvāk, lai es varu jūs dzirdēt. Tikai uzmanīgi pāri ceļam! Tos puļķus izņemiet laukā!

Ā, sveikī! Ko? Man tā dzirde pašvaka. Mēs ar brāli… Man ir dvīņu brālis, jūs viņu satiksiet, kad iesiet tālāk, pasveiciniet no manis! Kādreiz visi brīnījās, kā mēs tā, dvīņi, pilnīgi vienādas vasarnīcas, tik viņam viss spoguļattēlā. Nu kāds tas brīnums, ka mēs tādi vienādi! Bet tad vēlāk te sacēla daudz, daudz tos daudzstāvu milžus, visādus vienādus. Tie jau nav ne dvīņi, ne pat trīņi, veselām rindām vien, kloni. Būt dvīņiem vairs nav nekas īpašs. Bet nu jā, pasveiciniet manu brāli, kad ieraudzīsiet! Man te ar visu to celtniecību dikti apcirstas saknes, līdz viņam nesniedzas. Ko? Piedodiet, es nedzirdu, ar mani jārunā skaļāk. Milžus cēla trakā ātrumā, zemē dzina pāļus, lai ieliktu viņiem pamatus, tas bija viens dulls troksnis dienu un nakti, un es te, tik tuvu klāt, kopš tā laika man ar dzirdi pašvaki. Ko jūs sakāt? Jā, jā tas bija diezgan traks laiks. Pareizi jau jūs sakāt. Vairākas vasarnīcas nojauca līdz ar zemi, lai varētu milžus uzcelt vietā. Skumji jau bija, man visi draugi te apkārt nojaukti. Bet tas jau bija sen. Man draugu pietrūkst, ilgojos, vientuļi reizēm. Bet redz, es esmu ekstroverts, man ar visiem izdodas kaut kā sadzīvot. Pat ar daudzacainajiem blokmāju milžiem. Lai jau viņi tur stāv, es tik ne vella nesaprotu, ko viņi tur vervelē. Mēs esam šausmīgi dažādi, bet viņi jau nav vainīgi, ka viņus te sacēla, tā dzīvē gadās. Labs ir ejiet tālāk un pasveiciniet manu brāli, ja? Un ja viņš ko saka, tad ziņu nesiet man atpakaļ. Ko? Nedzirdu!!! Nu atā, atā.

Māja slavenība – Labdien! Ja vēlaties ar mani nofotogrāfēties, būs jānāk pie manas sētas, es esmu te, tieši uz stūra, pa labi. Kā jums patīk mana krāsa? baltss ar sarkanu, skaisti, vai ne? Atpazīstat mani? Es esmu aktrise! Filmējos Emīla nedarbos. Mūsdienu bērni varbūt pat nemaz nezina tādu filmu, tad vajag, lai vecāki noteikti parāda! Un tā greznā māja, kur Emīls ciemojās, tā esmu es! Es filmējos! Tā ka jūs šobrīd redzat īstu slavenību, tā ir jā.

Māja otrā ielas pusē – Ei, vai tu vari beigt par sevi runāt? Man te, otrā ceļa pusē, mazliet uz priekšu, vienmēr jāklausās, kā tu stāsti, ka esi fimējusies.

Māja slavenība – ei, nu kāpēc tu mani pārtrauc? Fani grib ar mani parunāties… Vai ne? Jūs droši varat saviem draugiem pastāstīt, ka satikāt mani, ka esmu slavenība, ka viņi arī var atnākt uz mani paskatītes.

Māja otrā ielas pusē – Varbūt pietiks vienreiz? Nāciet labāk uz priekšu, uz manu pusi, es esmu balta un ar pelēku jumtiņu, arī, starp citu, saviem gadiem ļoti labā formā. Un mēs ar aktrisi esam labākās draudzenes! Viņa ir lieliska māja, tikai pārņemta ar savu aktrises karjeru! Atā, nāciet vēl! (čukst) Un tiešām, ja jūs varat, pastāstiet citiem par aktrisi, viņai tas ir ļoti svarīgi, un es gribu, lai viņa ir priecīga.