Puskurlais brālis. Ausekļa prospekts 17

Koa? Ko jūs man sakāt? Neko nesakāt? Es neko nedzirdu. Pienāciet tuvāk, lai es varu jūs dzirdēt. Tikai uzmanīgi pāri ceļam! Tos puļķus izņemiet laukā!

Ā, sveikī! Ko? Man tā dzirde pašvaka. Mēs ar brāli… Man ir dvīņu brālis, jūs viņu satiksiet, kad iesiet tālāk, pasveiciniet no manis! Kādreiz visi brīnījās, kā mēs tā, dvīņi, pilnīgi vienādas vasarnīcas, tik viņam viss spoguļattēlā. Nu kāds tas brīnums, ka mēs tādi vienādi! Bet tad vēlāk te sacēla daudz, daudz tos daudzstāvu milžus, visādus vienādus. Tie jau nav ne dvīņi, ne pat trīņi, veselām rindām vien, kloni. Būt dvīņiem vairs nav nekas īpašs. Bet nu jā, pasveiciniet manu brāli, kad ieraudzīsiet! Man te ar visu to celtniecību dikti apcirstas saknes, līdz viņam nesniedzas. Ko? Piedodiet, es nedzirdu, ar mani jārunā skaļāk. Milžus cēla trakā ātrumā, zemē dzina pāļus, lai ieliktu viņiem pamatus, tas bija viens dulls troksnis dienu un nakti, un es te, tik tuvu klāt, kopš tā laika man ar dzirdi pašvaki. Ko jūs sakāt? Jā, jā tas bija diezgan traks laiks. Pareizi jau jūs sakāt. Vairākas vasarnīcas nojauca līdz ar zemi, lai varētu milžus uzcelt vietā. Skumji jau bija, man visi draugi te apkārt nojaukti. Bet tas jau bija sen. Man draugu pietrūkst, ilgojos, vientuļi reizēm. Bet redz, es esmu ekstroverts, man ar visiem izdodas kaut kā sadzīvot. Pat ar daudzacainajiem blokmāju milžiem. Lai jau viņi tur stāv, es tik ne vella nesaprotu, ko viņi tur vervelē. Mēs esam šausmīgi dažādi, bet viņi jau nav vainīgi, ka viņus te sacēla, tā dzīvē gadās. Labs ir ejiet tālāk un pasveiciniet manu brāli, ja? Un ja viņš ko saka, tad ziņu nesiet man atpakaļ. Ko? Nedzirdu!!! Nu atā, atā.