Sveiki! 
Mēs, ogriologi Ieva un Emīls, gribam jūs iepazīstināt ar saviem aizraujošajiem atklājumiem par vienīgi Ogrē sastopamo seno rūķu sugu – Ogrīšiem. Pastāstīsim, kur un kā viņi dzīvo, ko ēd un kam viņiem noder cilvēki. Šī pastaiga būs piemērota ģimenēm ar bērniem no 5 gadu vecuma. Pārliecinieties, ka jūsu telefoni ir uzlādēti, atļauj noteikt jūsu atrašanās vietu un ir ar interneta pieslēgumu, jo mēs degam nepacietībā jums pastāstīt par Ogrīšiem!
Pastaiga ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par pastaigu "Ogres vasarnīcu stāsti" saturu atbild Ogres Attīstības Biedrība.

I: Sveiki! Es esmu  Ieva

E: Un es – Emīls

I: Šodien mēs vēlamies jums pastāstīt par savu vislielāko aizraušanos un sirdslietu. 

E: Jā, mēs esam Lavijā vienīgie Ogriologi. 

I: Ogriologi - tie ir pētnieki, kas pēta Ogrīšus. 

E: Un mēs degam nepacietībā jums pastāstīt par saviem atkājumiem. Šis punkts, kurā šobrīd atrodaties, ir sevišķi svarīgs visā Ogrīšu pētniecībā. Vai redzat māju ar zaļo jumtu? Vietā, kur tagad atrodas šī māja, pirms vairāk nekā 4 tūkstošiem gadu izveidojās pirmā Ogrīšu apmetne. Zem šīs mājas un tās apkaimē joprojām dzīvo senākās Ogrīšu dzimtas. 

I: Pagaidi, mums vispirms vajadzētu pastāstīt, kas vispār ir Ogrīši! 

E: Jā, pareizi! Pastāsti!

I: Tātad. Ogrīši ir sena rūķu suga, kas pēc lielās rūķu staigāšanas nonāca šeit un apmetās uz dzīvi Ogrē. Mūsdienās Ogrīši ir apdraudēta rūķu suga, jo viņu ir palicis pavisam maz. Bet kādreiz to bija tik daudz, ka viņi uzvarēja cīņās ar cilvēkēdājiem. Reiz, sensenos laikos, Ogrīši izraka milzu lamatas cilvēkēdājiem…

E: Ogrīši ir ar ļoti, ļoti spēcīgām rokām un spēj izrakt pamatīgus pazemes tuneļus. 

I: Tieši tā, viņi ar savām spēcīgajām rokām izraka dziļas lamatas cilvēkēdājiem kuri devās uzbrukumā Ogrīšu ciemam, un visi cilvēkēdāji sakrita nomaskētajās bedrēs. 

E: Jā, jā, tā patiešām bija! Un vietā, kur jūs šobrīd stāvat, reiz bija cilvēkēdāju lamatas. 

I: Ogrīši pēc kāda laika palīdzēja cilvēkēdājiem tikt ārā no lamatām,  taču cilvēkēdājiem bija jāapsola, ka nekad vairs šeit neatgriezīsies. 

E: Nu ja, un neilgi pēc tam šeit sāka apmesties pirmie cilvēki, jo te bija droši - neviena paša cilvēkēdāja! Tagad dodieties tālāk, lai Ieva var pastāstīt par savu mīļāko tēmu.

I: Šobrīd jūs dzirdat senu Ogrīšu tautas dziesmu, ko Ogrīši spēlē gan svētkos, gan skumjos brīžos, arī bērēs. Runājot par bērēm - daudzus simtus gadu pirms šeit tika izveidota cilvēku kapsēta, tepat, šajā reģionā, bijuši arī Ogrīšu senkapi. Tiesa, tā kā Ogrīši ir pazemes rūķi, tiem ir savas pazemes pilsētas un avoti, tad saprotams, ka mirušie Ogrīši ir aprakti vēl daudz dziļāk zem zemes, tāpēc atklāt kādu Ogrīšu kapa vietu ir gandrīz neiespējami. Civēki ar savām lāpstām tik dziļi zemē vienkārši nevar ierakties. Leģenda vēsta, ka vietā, kur apglabāts kāds Ogrītis, virs zemes pēc 100 gadiem izaug pienene. Tā kā Ogrīši te dzīvo jau tūkstošiem gadu, tad nav nekāds pārsteigums, ka daudzi te ir arī nomiruši un ka pieneņu ir daudz. 

E: Mums ir pamats uzskatīt, ka Ogrīši nekad nav pametuši Ogri. Visi Ogrīši, cik vien pasaulē ir, ir dzīvojuši šeit vai turpina dzīvot šeit. Dosimies tālāk! Lūdzu šķērsojiet ielu tam atļautajā vietā, kur ir gājēju pāreja un šķērsojot ielu noteikti izņemiet no ausīm austiņas!

E: Zem šīs, lielākās un greznākās mājas ar rūķim līdzīgo cepuri, dzīvo Ogrīšu prezidents ar ģimeni. Ogrīši dzīvo pazemes kolonijās, katra ģimene citā pazemes mājā. Taču Ogrīšiem patīk, ka virs viņu pazemes mājām un villām, virszemē atrodas cilvēku mājas. Ogrīšiem ļoti svarīgi, kā viņu cilvēks virszemē izskatās, kāda ir virszemes māja, lai tā ir skaista un gaumīga, lai ir skaisti apstādījumi. 

I: Ogrīši ir estēti un ar augstām prasībām pret vidi. 

E: Mēs nepastāstījām, kā Ogrīši izskatās! Viņi ir līdzīgi rūķiem.

I: Nū… līdzīgi jau ir, jā, bet Ogrīši nav gluži rūķi. 

E: Jā, Ogrīši nav tas pats kas rūķi, es tikai gribu, lai cilvēku labāk saprastu, jo ir vairākas līdzības. Piemēram tas, ka Ogrīši ir aptuveni sprīdi gari. 

I: Jā, bet atšķiras viņi ar savām lielajām un spēcīgām rokām, jo viņi rok alas ar rokām, neviens rīks nav tik izturīgs, kā viņu pirksti. Arī pēdas Ogrīšiem ir lielas attiecībā pret nelielo augumu, jo Ogrīšiem ir spēcīgs atspēriens, vajadzības gadījumā viņi var atsperties un lēkt līdz pat 2 metru augstumam. Parasts rūķis tik augstu uzlēkt nevar. 

E: Tas gan, jā. 

I: Kas vēl… Ikdienā Ogrīši pārtiek no dārzeņiem un kukaiņiem, tāpēc ļoti paveicies ir tiem, kuru mazdārziņu tuvumā atrodami Ogrīši - tie atbrīvo dārzu no kaitēkļiem. 

E: Tiesa, pie reizes var gadīties, ka Ogrīši atbrīvo dārzu arī no kāda burkāna, redīsa un salāta. Dosimies tālāk.

E: Tagad pavērsimies uz meža pusi. Tā kā Ogrīši IR radniecīga suga parastajam meža rūķim, tad šīm sugām ir labas savstarpējās attiecības. Pirms šeit sāka celt mājas, Ogrīšu pazemes kolonijas bija zem skaistiem un īpaši izvēlētiem kokiem, Ogrīši rūpējās par kokiem, greznoja tos un kopa koku apkārtni. 
I: Tagad Ogrīši no meža būtnēm ir pārtapuši par īstiem pilsētniekiem. 
E: Taču meža tuvums Ogrīšiem ir ļoti nozīmīgs, piemēram, katru vasaru Ogrīši dodas mežā lasīt groziņos svaigas ērces, jo no ērcēm sanāk gards ievārījums, kas tiek uzskatīts par delikatesi. 
I: Mmmm, gardi gan! Iesim tālāk!

I: Nedaudz uz priekšu iespējams aplūkot māju, kuras pazemi vairs neapdzīvo Ogrīši. Ir zināms, ka tur agrāk dzīvojusi lepna Ogrīšu dzimta un māja arī izskatījusies tiešām vareni, taču laiki mainījās un saimnieks mājai piebūvēja briesmonim līdzīgu piebūvi, kas aizbaidīja Ogrīšus no šī īpašuma uz visiem laikiem. Par to, ka Ogrīši kādreiz tur dzīvojuši liecina vien verandas stūra rūtotie lodziņi.  Mūsdienās Ogrīšu paliek aizvien mazāk, tāpēc tā ir apdraudēta suga. Ogrīšu skaita samazināšanos ietekmē dažādi faktori, bet viens no tiem ir arī piemērotu dzīvesvietu trūkums. 

E: Tāpēc mēs ar Ievu visu laiku aicinām cilvēkus – saudzēsim un kopsim Ogres senās vasarnīcas, lai Ogrīšiem ir zem kā dzīvot! Ja vēlaties apskatīt māju, zem kuras vairs nav Ogrīšu, tad varat paieties tai tuvāk, ja ne, tad dosimies tālāk!

I: Nu, vai nav bēdīgs skats? 

E: Jā. Asaras saskrien acīs šo redzot. Uz to nav iespējams skatīties, iesim.

I: Tagad paskatīsimies pa labi, vai redzat bēšīgo māju ar izteiksmīgo jumtu? Šāda stila mājas Ogrīšiem ļoti patīk, jo lielais jumts pēc formas atgādina Ogrīša cepures formu. 

E: Kāpēc Ogrīšiem patīk dzīvot tieši zem cilvēku mājām? Tas ir abpusēji izdevīgi. No vienas puses - Ogrīši sargā cilvēku mājas no kaitēkļiem, uztur kārtībā dārzu, bet no otras puses - ja gadās kāda ķibele, slikta raža vai kādi citi neparedzēti apstākļi, Ogrīši zina, ka cilvēku mitekļos vienmēr atradīsies viss nepieciešamais. Ja Ogrītim ļoti sakārosies kas garšīgs, bet nekas nebūs pa rokai, viņš ielavīsies cilvēka miteklī un panašķēsies gar cilvēku ēdienu.

I: Jā, bet vienmēr pavisam nedaudz, nemanāmi, lai cilvēkam nenodarītu pāri. Izzvejos vienu zirni no zupas, izurbinās rozīni no kēksa, nogriezīs tik plānu gabaliņu  kūkas, ka cilvēks pat nepamanīs, ka Ogrītis te bijis!

E: Jā, tieši tā, cilvēkiem nav ne jausmas, kas patiesībā notiek. Iesim tālāk!

I: O, šīs mājas… Te ir vesels stāsts!

E: Leģenda! Lai arī Ogrīši ir ļoti draudzīgi un saticīgi savā starpā, starp divām dzimtām, kas dzīvoja zem šīm mājām, viena otrai pretī, izcēlās liels strīds. Zem mājas ar tumšo jumtu un skaisto jumta lodziņu, dzīvoja Montīšu dzimta. Zem gaišās, greznās mājas, dzīvoja Kaplīšu dzimta, un abas ģimenes nevarēja viena otru ciest. 

I: Kā jau minēju, Ogrīši ir estēti. Ja viņiem šķitīs, ka kaut kas mājā vai ārpusē ir nolikts nepareizā vietā, kaut par dažiem centimetriem, viņi to pabīdīs un noliks tā, kā uzskatīs par pareizāku. Mēs katrs esam kādreiz uzskrējuši uz stūra, atsituši kāju, aizsēdušies garām krēslam utt. Tas tāpēc, ka lietas ir pavisam nedaudz pārbīdītas. 

E: Jā, piemēram, vēl vakar gultas stūris bija citur, bet šodien tas ir pabīdīts pa 4 milimetriem un re - ceļgals tiek atsists. 

I: Bieži vien šādās situācijās pie vainas ir Ogrīši. Viņi pasauli redz citādāk, daudz smalkākās detaļās nekā cilvēki, tāpēc ir grūti izsekot viņu domu gaitai. Bet atpakaļ pie strīda starp Kaplīšu un Montīšu dzimtām. ***, pastāsti. 

E: Vai redzat gaišās mājas pagalmā eņģeļa figūru uz kāpnēm? Kolīdz Kaplīši nolika figūru sev vēlamā leņķī, tā klāt bija Montīši un to pārbīdija par veseliem 3 milimetriem. Kaplīši nolika eņģeli atpakaļ kā bija, bet Montīši atkal to pārvietoja. Abām dzimtām bija nesamierināmas domstarpības un tās dzīvoja naidā, līdz gadījās tā, ka jaunie Ogrīši no pretējām mājām iemīlējās. 

I: Romerio Montītis un Džulberta Kaplīte viens otru mīlēja tik stipri, ka naids abu dzimtu starpā tika pārvarēts!

E: Taču prieki neturpinājās ilgi. Ogīšus ļoti ietekmē tas, kas notiek ar cilvēkiem kas dzīvo virszemes mājās. Montīšu mājas saimniekus piemeklēja nelāgs liktenis, viņus izsūtīja uz Sibīriju un arī Montīši bija spiesti bēgt un meklēt patvērumu. Viņi bēga pie kaplīšiem uz alu zem gaišās mājas. Ņemot vērā, ka Ogrīši ir vietsēži un nemaina savas alas gadsimtiem ilgi, tas bija  liels notikums. Kad Latvija atguva neatkarību, Ogrīši pamazām sāka atjaunot pamestās alas un atgriezties uz dzīvi zem mājas ar tumšo jumtu un skaisto logu. Tikai pateicoties tam, ka saimnieks iespēju robežās cenšas uzturēt skaisto māju, zem tās atkal ir dzīvība un šis Ogrīšu atzars plaukst un zeļ. 

I: Jā, mūs, ogriologus, tas ārkārtīgi priecē. Ejam tālāk!

I: Stop! Apskatiet kārtīgi šo māju. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka saimnieks ir uzcēlis zemes gabalam neatbilstoši mazu mājiņu. Es runāju par to rozā māju, ko redzat savā priekšā. Tā ir tik maziņa… 
E: Un rūķīga!

I: Interesanti zināt kāpēc… Protams, ka Ogrīšu dēļ! Kā mēs varam zināt, ka tur apakšā dzīvo Ogrīšu kolonija? Ogrīši taču tā maskējas, viņus tikpat kā nav iespējams ieraudzīt! To, vai zem mājas dzīvo Ogrīši pasaka priekšā pati māja. Tā ir uzcelta un iekārtota pēc Ogrīšu gribas, jo Ogrīši pamazām un neatlaidīi ietekmē to, kā civēks savu māju iekārto. 

E: Šis izklausās traki, mēs bijām šokā, kad to uzzinājām, bet tā tiešām ir. 

I: Es paskaidrošu principu. Tas notiek, piemēram tā - mājas saimnieks ir aizmidzis, Ogrītis, pavisam klusi, naktī pielavās pie saimnieka auss un nenogurstoši čukst vairākas stundas no vietas - tev nevajag lielu māju, vajag tādu mazu, mīļu, rozā mājiņu, jā, rozā mājiņu, lai ir tāda maziņa, rozā mājiņa uz tāda liela zemes gabala… vajadzētu iestādīt kādu peoniju, jā, vajadzētu iestādīt kādu peoniju, tieši peoniju… un tā tālāk. Un tad, no rīta cilvēks pamostas un nez kāpēc ir pārliecināts, ka jāceļ tieši tik maza un e lielāka māja, jānokrāso rozā un jāiestāda peonijas. Un, piemēram, dārzā… ja Ogrīšiem nepatiks kāda lieta. Saimnieki naivi padomās, ka to aiznesis vējš vai nočiepis kāds zaglis, bet patiesībā, tā būs bijusi Ogrīšu rūpīgi plānota operācija, kā atbrīvoties no nevēlamās, viņu gaumei nepatīkamās lietas. 

E: Ui, par to varētu stāstīt un stāstīt, bet mums ir vēl ko parādīt, iesim!

E: Vai redzat vareno koku, kas aug pie pašas sētas ar zaļo plāksnīti? Tas ir dižkoks, ko pirms daudziem gadiem šeit iestādīja Ogrītis. 

I: Leģenda vēsta, ka visus dižkokus ir iestādījuši Ogrīši. Kolīdz koks iegūst dižkoka statusu, tātad - ir ļoti vecs un/vai resns, tā pazemē tiek svinēti svētki un to stādījušais Ogrītis iegūst Dižogrīša statusu. 

E: Jā, Ogrīši dzīvo daudz ilgāk, nekā cilvēki, vairākus simtus gadu. Tāpēc viņi redz, kā virs zemes cilvēki piedzimst, izaug un noveco. Ogrīšus mazliet uzjautrina cilvēki, kas domā, ka paši visu kontrolē. Iestāda kaut ko zemē un lielās, ka viņiem ir zaļie pirkstiņi. Patiesībā ir tā - ja Ogrīši ir apmierināti, ka tur kaut kas aug, viņi no apakšas augus mēslo, apgādā ar ūdeni un visu vajadzīgo, bet, ja Ogrīšiem iestādītais augs maisās un ar savām saknēm ir ceļā, tad tas, protams, ar laiku iznīkst. 

I: Paskatieties uz māju, kas redzama aiz dižkoka. Šī māja ir īpaša ar to, ka zem tās dzīvo veselas 2 Ogrīšu dzimtas. Tā gandrīz nekad nenotiek, viena dzimta ir viena māja, tā Ogrīšu pasaulē iekārtots. Turklāt mājai nav Ogrīšu cepurei līdzīgā jumta. Bet šeit kaut kādu iemeslu dēļ apmetušās 2 ģimenes. Tā kā Ogrīši pamazām izmirst, iespējams, ka dzimtas bija nelielas un tāpēc nolēma apvienoties. 

E: Taču zem daudzzīvokļu mājām vēl nekad nav manīta neviena Ogrīšu kolonija, tāpēc šo tiešām var uzskatīt par izņēmumu. 

I: Cik mums zināms, Dižogrītis, kurš iestādīja šo dižkoku, joprojām dzīvo zem šīs mājas un ir pie labas veselības. Iesim tālāk!

E: Vai redzat brūni bēšīgo māju Poruka ielā 12? Zem šīs mājas dzīvo dusmīgais Ogrītis. 

I: Pagaidi, vispirms ātri par rotājumiem. 

E: Ā, nu labi. 

I: Uz logu slēģiem redzami Ogrīšu tautiskie simboli. Tāpat kā mums ir visādi latvju raksti –  jumis, Māras slotiņa, zalktis un citi, arī Ogrīšiem ir savi tautiskie simboli. Acīm redzot šeit dzīvojošais Ogrītis ir sačukstējis mājas saimniekam ausīs, lai viņš logu slēģos izgriež Ogrīšu tautisko simbolu – tas ir ūdenskrusts un tas sargā māju no plūdiem.

E: Jā, bet es gribēju vairāk pastāstīt par pašu Ogrīti. 

I: Labi, labi, stāsti!

E: Dusmīgais Ogrītis, kas dzīvo zem šīs mājas nespēj pieņemt to, ka laiki iet uz priekšu un mainās, tāpēc regulāri apvārdo mājas saimnieku, lai mājā nenotiktu nekādas pārmaiņas. Ne labas, ne sliktas. Kādreiz viņš bija tāds pats kā citi Ogrīši, taču padomju gados pavisam saduga. Domājams, ka viņš atklāja kādu pagrabu, kur cilvēki turēja burciņas ar dzidru, ugunīgu šķidrumu. Ogrītis, kā jau parasts, no katras burciņas nobaudīja tikai pa pilītei, lai cilvēki neizjustu iztrūkumu. Bet ak vai, Ogrīši ir ļoti, ļoti jūtīgi uz alkoholu! 

I: Ja dzīvojat mājā, zem kuras atrodas Ogrīši, tad labāk mājās alkoholu neglabāt. 

E: Ogrīši, kad apreibst no dzērieniem, satrakojas un iet izjokot cilvēkus. Notiek trakas lietas! Viņi paslēpj mājas atslēgas, sazogas pa vienai zeķei no katra pāra, izņem matus no ķemmes un izmētā pa visu vannasistabu, vienvārdsakot - nodarbojas ar tīšu kaitniecību, paslēpjas un pēc tam uzjautrinās par dusmīgajiem cilvēkiem. 

I: Un tad Ogrīši grib tikt mājās, bet ir galīgi noreibuši, neatceras, kur bija īstā eja, tāpēc sāk rakties zemē kur pagadās. 

E: Mhm, viss dārzs ar kurmja rakumiem? Nu, var jau būt, bet tikpat labi var gadīties, ka iereibuši Ogrīši nāca mājās! Taču šeit dzīvojošais Ogrītis vairs neizjoko cilvēkus, viņš ir dusmīgs uz visu un visiem. Pie šīs mājas pat bija pielikta zīme - uzmanību, nikns Ogrītis! Taču zīme ātri vien nozuda, jo niknais Ogrītis to noņēma. Iesim tālāk!

I: Vai redzat tos ornametus uz mājas? Ha, es atkal par ornamentiem…

E: Nu labi, labi, pastāsi arī par šiem ornamentiem, ja jau iesāki! 

I: Haha labi, tātad, šeit apakšā dzīvojošais Ogrītis ir ļoti ietekmējies no pasakām un tāpēc, kā jau viņi mēdz darīt, miegā pierunāja pilnas ausis saimniekiem, lai sazīmē uz savas mājas šādus…  pasakainus…  ornamentus. Ogrītis vai sprāga pušu no lepnuma, cik tagad viņam smuka virszemes cilvēku māja. Pārējie Ogrīiši šo šedevru īsti nenovērtēja. Taču šīs mājas Ogrītis spītīgi paliek pie sava un reizēm, kad ārā jau ir krēsla, izlavās pagalmā un skatās uz māju, pie sevis visu laiku murminādams - nu ir taču skaisti. Vai tad nav? Skaidrs, ka ir skaisti, viņi neko nesaprot. Šādi ir pavisam skaisti! 

E: Bet kāda tiem rakstiem ir nozīme, tās arī ir Ogrīšu senās zīmes?

I: Nē, tie nenozīmē pilnīgi neko, tikai savdabīga… dekorācija. 

E: Es esmu pārsteigts, ka citi Ogrīši šo tā atstāj, bet kas zina, visu jau vēl neesam izpētījuši, mums, ogriologiem, ir vēl daudz darba, lai pilnībā izprastu Ogrīšu ieradumus. Iesim tālāk!

I: Tagad dosimies uz vietu, kur mums izdevies redzēt Ogrīti dzīvē, taču lūdzu, esiet piesardzīgi un šķērsojiet ceļu pār gājēju pāreju un noņemiet austiņas.

E: Apstāsimies šeit. Tā kā Ogrīši ir pazemes rūķveidīgo suga, viņiem patīk mitrums un vēsas vietas. Jūs nekad nepamanīsiet Ogrīti sauļojamies klajā laukā, spilgtā saulē. Karstā un gaišā laikā Ogrīši vienmēr ir zem zemes. Vienīgais izņēmums ir… ūdens. 

I: Ūdens! Ogrīši mīl ūdeni, gan pazemes avotus, gan virszemes upes. Turklāt tas ir droši – tā kā Ogrīšiem ir lielas plaukstas un pēdas, viņi var peldēt neiedomājamā ātrumā. Ja kāds cilvēks pamanītu Ogrīti, viņš nekavējoties panirtu zem ūdens un ātri aizpeldētu prom. 

E: Mēs jūs atvedām uz šejieni, jo šī ir mums ar Ievu ir ārkārtīgi nozīmīga vieta. Tieši te, sēžot uz soliņa un vērojot ūdeni, mēs pirmo reizi pamanījām kādu savādu radību izšaujoties no ūdens un šļakstinoties ielecot atpakaļ ūdenī. 

I: Uzmanīgi vērojiet ūdeni. Ogrīši peldoties noņem savas lielās, greznās cepures. No regulāras cepures nēsāšanas viņu paurīši ir noberzušies pliki, bez matiem. Tāpēc visvieglāk ūdenī ir pamanīt Ogrīša balto, olim līdzīgo pakausi. 

E: Ja ūdenī atspīd kas balts un apaļš, tas,visticamāk, ir Ogrīša plikais pauris! 

I: Vai varat iedomāties, veselu gadu mēs diendienā nācām uz šo pašu vietu un vērojām ūdeni, vai Ogrītis atkal neparādīsies. 

E: Un dažas reizes tas tik tiešām parādījās! Neticami, ka pagājis jau gads, kopš mēs ieraudzījām Ogrīti!

I: Kas zina, varbūt arī jums izdosies saskatīt kādu Ogrīti, ja skatīsieties ļoti vērīgi! 

E: Un, ja jums ir zināma kāda svarīga informācija par Ogrīšiem, kas mums, Ogrīšu pētniekiem, varētu būt noderīga, noteikti vērsieties ar to Ogres attīstības biedrībā, mēs būsim ļoti pateicīgi!

Ogres Attīstības Biedrība (OAB) savu darbību uzsāka 2008.gada 28.februārī. OAB dibināta ar mērķi veicināt Ogres novada līdzsvarotu attīstību, sagatavot un realizēt dažādus attīstības projektus, koncepcijas un programmas, veicināt pilsoniskas sabiedrības veidošanos, īstenot pasākumus tūrisma, mūžizglītības, kultūras, veselības veicināšanas, uzņēmējdarbības, inovāciju, sociālajā un citās jomās, veicināt sadarbību un pieredzes apmaiņu starp valsts, pašvaldības, privātajām un sabiedriskajām institūcijām vietējā, nacionālā un starptautiskā līmenī, pārņemt un ieviest „labās prakses” piemērus novadā, nodot biedrības „labās prakses” pieredzi citām ieinteresētām pusēm.

Pastaiga pa Ogrīšu takām

24 ECHOES

Ogres Attīstības Biedrība

DOWNLOAD OUR APP TO DISCOVER THIS TOUR AND MANY OTHERS.

The Echoes

Sākums

Kapi un ogrīši

Ogrīšu prezidenta mītne

Mežs un ogrīši

Skumjais stāsts

Discover more geolocated content in our apps.

Are you a creator?

Get in touch

Echoes creative apps

Echoes labs

About us