Muižas Klēts

Gar klēti lēnā gaitā velkas kāds tumšs un norūpējies stāvs. Tam pieejot tuvāk, redzams, tā drūmais vaigs, kas skatās caur šauri blāvām acīm. “Esmu Alberta tēvs, Oto Ozols. Jūs laikam esat tas muižas detektīvs, kuram uzticēts atrast manu puisi? Nu ja, nu ja.. mans dēls ir stalta auguma, rudiem matiem, allaž dubļu traipiem nosmērētu mēteli, kājās melni apdiluši ādas zābaki. Viņam vienmēr līdz ir mūsu dzimtas pulkstenis ar iegravētiem iniciāļiem “AO”. Alberts bieži sūdzas par apstākļiem, kādos mums jādzīvo. Muižkungam prasīja algas pielikumu un dabūja tikai pusmucu siļķes! Alberts sapņo par darbu fabrikā, atšķirībā no citiem viņš prot lasīt. Dullais grib studēt Tērbatā! Vai tad kalps to var atļauties?!!! Bija sapinies ar to Helēnu! Ar to grāfa meitu! Ka tik viņš nav aizlaidies uz Rīgu. Pēdējā saruna bija par to. Pag, es atceros! Nesen dzirdēju Alberta sarunu ar kādu svešinieku. Svešais bija skaļš un rupjš, izklausījās, ka viņi strīdas. Sadzirdēju dažas frāzes .. “šīs vēl nav beigas!”, “tiksimies vakarā pie laternas!”