Eduards Liepiņš-Melnis

Šeit sākas Tavs detektīva ceļš. Ir 1910. gada decembris. Tu esi Vecauces muižas nolīgts detektīvs. Ir pazudis grāfa Kārļa fon Mēdema muižas staļļu puisis - Alberts, kura dēļ grāfs kopā ar savu meitu Agatu nevar uzsākt ceļojumu uz Tukumu.

Viss, kas līdz šim ir zināms par pazudušo Albertu. Grāfs bija izsludinājis meklēšanu vietējā teritorijā, tai skaitā arī mežos. Kāds mednieks, medību laikā atrada zābaku. Liela iespējamība, ka zābaks piederējis staļļu puisim Albertam. Alberts ir stalta auguma, gudrs, rudiem matiem. Cik zināms ļoti atbildīgs pret darbu un citiem muižas cilvēkiem.

Tavs uzdevums ir atrast grāfa staļļu puisi un atklāt kāpēc viņš ir pazudis. Grāfs Kārlis fon Mēdems ir piesolījis lielāku samaksu, ja atklāsi arī citus muižas noslēpumus.

Jā, tieši šeit pie Vecauces pils sākas Tavs izmeklētāja ceļš. Vecauces muižas kungu māja ir
viena no pirmajām angļu neogotikas pilīm Latvijā. Pils tika pabeigta 1843. gadā. Tās projektu
grāfs Kārlis fon Mēdems pasūtīja slavenajam Berlīnes arhitektam Frīdriham Augustam
Štīleram. Grāfam labpatīk domāt, ka projekta iecere tapusi Štīlera Anglijas ceļojuma iespaidā.
Ne viens vien atzīst, ka pils ar savu formu, tīrību un eleganci paceļas pāri citām Kurzemes
celtnēm. 1905. gada nemieru laikā pils tika dedzināta. Muižas īpašnieki pili vienkāršotā veidā
bez sākotnējā greznuma atjaunoja 1907. gadā.

Kas tas? Tikko pa pils durvīm ar visu pavadu laukā izskrēja muižnieka suns. Viņš steidzas
Vecauces terašu virzienā, nez kāpēc piestājot pie vārtiem? Seko sunim, jo nekas šeit nav
nejauši!

starling

goldfinch

hoopoe

Suns apstājas pie vārtiem, ar savu slapjo purnu sāk ostīt metāla vārtus un to stabus. Kādreiz
vārtu stabu galus rotāja mazas lauvu figūras, kas nu pārtapušas plēsīgās kaķēs. Izmeklētāj, kas
zina, pilnīgi iespējams, šeit ir kāds pavediens pazudušā staļļa puiša sakarā?
Suns turpina ostīt, vēl sparīgāk un kādā vārtu staba spraugā atrod mazu vēstulīti. Lai arī ārā ir
ziema, vēstule smaržo pēc pavasara. Vēstulē rakstīts:

“Mans mīļotais, Albert!
Izmantoju pirmo izdevību, lai satiktos ar Tevi turpat, kur vienmēr pirms vairākiem gadiem.
Cik ilgi mēs tā slēpsimies no mana tēva? Iedomājies tikai – grāfs Mēdems! Kas par to, ka Tu
zirgu puisis, bet es grāfa meita? Tiksimies šonakt Vecauces siltumnīcu terasēs, kad mēness
būs gaišāks. Skūpsti mani zvaigžņu gaismā un atkal apliecini savu mīlu!
Mūžam Tava Agata”

Detektīv, tu esi nonācis Vecauces terasēs, kur atrodas trīs stiklotas apkurināmas mūra
siltumnīcas. Skat, re kur Tev pretī nāk dārznieks, turpat netālu siltumnīcās rosās dārznieka puiši.
Nav joka lieta, jo jau 19. gadsimta pirmajā pusē Vecaucē īpaša vērība pievērsta dārzkopībai. Līdzās
tradicionālām kultūrām, tādām kā burkāni, sīpoli un zemenes, te audzēti arī Latvijā mazāk
ierasti augi – spināti, aprikozes, ananāsi, persiki un vīnogas.
Pienācis pavisam tuvu, dārznieks turpina plati smaidīt, un Tev pasniedz pūkainu firziķi.
Sulīgs..., ļoti. Tu brīnies, kā persiks ziemā var būt tāds pats kā vasarā?
Tavu mulsumu pārtrauc dārznieks: “Jā, grāfa skuķe tikās ar to zirgu puisi, kā viņu sauca…? Ā, jā, Albertu. Bieži – gandrīz katru vakaru kopā saulrietus vēroja. Vienīgi tas bija sen, ļoti sen, pirms
kādiem 4-5 gadiem. Grāfs šo nekad nepieļautu! Nebrīnītos, ka pats grāfs būtu iesaistīts
Alberta pazušanā. Detektīv, uzēdiet žāvētus ķiršus, tie ir no grāfa ķiršu dārza. Grāfs ir labu
augļu cienītājs, un viņa plašajā dārzā ir daudz vērtīgu šķirņu. Vai zināji, ka Vecauces muižas
āboli un bumbieri Dārzkopju biedrības izstādē Rīgā ir apbalvoti ar lielo sudraba medaļu?
Ja vēlies ko vairāk uzzināt par pazudušo Albertu, dodies uz klēti, kur nesen manīju tā zirgu
puiša tēvu.”

Gar klēti lēnā gaitā velkas kāds tumšs un norūpējies stāvs. Tam pieejot tuvāk, redzams, tā
drūmais vaigs, kas skatās caur šauri blāvām acīm. “Esmu Alberta tēvs, Oto Ozols. Jūs laikam
esat tas muižas detektīvs, kuram uzticēts atrast manu puisi? Nu ja, nu ja.. mans dēls ir stalta
auguma, rudiem matiem, allaž dubļu traipiem nosmērētu mēteli, kājās melni apdiluši ādas
zābaki. Viņam vienmēr līdz ir mūsu dzimtas pulkstenis ar iegravētiem iniciāļiem “AO”.
Alberts bieži sūdzas par apstākļiem, kādos mums jādzīvo. Muižkungam prasīja algas
pielikumu un dabūja tikai pusmucu siļķes! Alberts sapņo par darbu fabrikā, atšķirībā no
citiem viņš prot lasīt. Dullais grib studēt Tērbatā! Vai tad kalps to var atļauties?!!! Bija
sapinies ar to Helēnu! Ar to grāfa meitu!
Ka tik viņš nav aizlaidies uz Rīgu. Pēdējā saruna bija par to. Pag, es atceros! Nesen dzirdēju
Alberta sarunu ar kādu svešinieku. Svešais bija skaļš un rupjš, izklausījās, ka viņi strīdas.
Sadzirdēju dažas frāzes .. “šīs vēl nav beigas!”, “tiksimies vakarā pie laternas!”

Gan jau esi pamanījis, ka reizēm šī laterna deg, reizēm nē, 19. gadsimta ainavu parku atstājot
melnas nakts varā. Vai zināji, ka ziemā zvaigznes var saskatīt labāk?
Vecauces muižas centra ainava mainījās 19.gs. 30.-40. gados, kad vienlaikus ar jaunās pils
celšanu, šeit atbilstoši laikmeta gaumei tika ierīkots ainavu parks. Šādu parku veidoja,
imitējot dabīgu ainavu, tomēr koku un krūmu sugu, to izvietojums, izmērs, lapotņu forma un
krāsa tika izvēlēta ārkārtīgi mērķtiecīgi, veidojot jebkurā gadalaikā interesantas un
daudzveidīgas noskaņas. Šāda parka būtiskākā sastāvdaļa bija rūpīgi plānotas pastaigu takas
ar skaistām skatu perspektīvām. Koku un krūmu grupas bija kārtotas tā, lai tās pavērtu skatu
uz pili. Vienlaikus ar jaunā parka izbūvi tika mainīta arī ūdenstilpņu forma. Dīķu agrāk
taisnās krasta līnijas tagad aizstātas ar šķietami dabiskiem izliekumiem.
Laterna... Kāpēc ir jāsarunā tikšanās šeit, centrā, visiem redzamā vietā? Krustceles, uz kurieni
tās ved? Pēkšņi nez no kurienes parādās maza, raudoša meitene, kas, bēgdama no
guvernantes, skriešus dodas uz lielā dīķa pusi. Guvernante tai seko, līdz noķer meiteni pie
soliņa ar skatu uz pils pusi. Detektīv, varbūt šis ir pavediens?

Izmeklētāj, apsēdies uz soliņa līdzās muižas guvernantei un mazajai Annai!
Guvernante: “Anna, Anna, kas notiek? Ko tu raudi? Kas tevi satrauc?”
Anna trīs bailēs un turpina šņukstēt: “Man ir bail, man ir ļoti, ļoti bail… man vajadzēja būt
mājās, bet es aizkavējos … es redzēju… tepat pie laternas, biju noslēpusies aiz koka … divi
vīrieši kāvās, viens piedraudēja ar nazi, ja viņš neatklās … es biju tik nobijusies, ka neatceros,
ko.”
Guvernante: “Varbūt tu atceries, kā izskatījās abi vīrieši?”
Anna: “Viens bija ruds, ar noplukušu mēteli, gariem zābakiem. Otrs – īss un tievs, bet dikti
sparīgs, tāds melnīgsnējs. Viņi aizsteidzās gar dīķi, un es steigšus devos uz pili, uz mājām. Un
šodien es netālu no pils atkal manīju to mazāko. Ja nu viņš mani redzēja un meklē mani?!!!”
Detektīv, dodies tālāk gar dīķi un, iespējams, atrisinājums jau ir tepat aiz līkuma?

Ejot gar dīķi, Tu nejauši kļūsti liecinieks divu sieviešu, kas it kā paslēpušās aiz kokiem,
sarunai.
Vešeriene: “Agata, tu tikai neiedomājies atkal tikties ar to zirgu puisi! Proties goda! Kamēr tu
biji Vācijā, tavs Albertiņš pa mūsu spirta brūzi vien dzīvoja un te ar Vecauces Lieni, te Mariju
vazājās! Nu nemīl viņš tevi! A tu gatavā muļķe, pat pēc 5 gadi pēc viņa kā aptrakusi!”
Agata: “Nav tiesa, vešerien! Kamēr studēju Vācijā, es saņēmu no viņa ziņas!”
Vešeriene: “Nu, nu! Vienu, divas vēstules? Ka es tev saku, pati savām acīm redzēju! Kauns
skatīties bija! Alberts izdarīja savu melno darbiņu un tevi pameta!”
Agata: “Kādu melno darbiņu?”
Vešeriene: “Padomā pati!”
Agata, raudādama aizskrien uz augšu gar dīķi, garām diviem makšķerniekiem.

Divi makšķernieki, gatavojoties zemledus makšķerēšanai, sarunājas.
Pirmais makšķernieks: “Redz, noķersim pilnu mucu zivīm un varēsim laist uz Liepāju, uz
tirgu. Ar to dzelzs vilcienu mūsējie laiž arī uz Rīgu, tirgo pienu, medu, vasku.”
Otrais makšķernieks: “Jāizdomā vēl kāda šepte! Ko vēl mēs varētu tirgot? Varbūt vīnu? Tauta
runā, ka Vecauces pils vīns ir kaut kur apraksts. Neviens tik nevar atrast. Kad tie trakie
revolucionāri te uzdarbojās. Veselus trīs vezumus aizveda, uz Jaunauci. Divus atrada, bet
trešais – visi gali ūdenī. Redz, kā šajā dīķī. Varbūt tās pudeles ir apraktas tur zem tā baltā
Mīlestības tiltiņa? He, he.”
Detektīv, dodies turp!

Baltais Mīlestības tiltiņš jau pamanāms pa gabalu. Cik daudz reižu Agata šeit ir tikusies ar
Albertu! Šoreiz viņa tiekas ar Kārli, ar kuru viņa iepazinās Vācijā, kamēr mācījās augstās
skolās. Agatai ar Kārli uzreiz izveidojās labs kontakts, jo izrādās Kārlis ir no Vecauces un ir
Alberta ciešs draugs.
Kārlis: “Agata, es tev gribēju ko atklāt, es to vairāk nevaru slēpt. Tas tev varētu būt sāpīgi…
es tev vēlu tikai labu, jo tevi mīļoju... Albertam bija kāds nolūks, kāpēc viņš 1905. gadā sāka
ar tevi draudzēties. Atminies tos nemierīgos laikus.. revolucionārus un pils dedzināšanu? Kad
no rīta jums pavēlēja pili atstāt, bet aizliedza iznest mēbeles un citas mantas? Vakarā pils
pirmajā stāvā pretīgie revolucionāri izlēja petroleju un ēku aizdedzināja? Pils dega visu nakti.
Atceries?
Agata: “To nevar aizmirst… Tas nevar būt, ka tajā ir iesaistīts Alberts!”
Kārlis: “Un kā tu domā, kā revolucionāri tik viegli tika iekšā pilī? Zināja visus pils kambarus
un kā tur tikt.”
Agata: “Tas nevar būt! …
Es vienreiz pie viņa stallī manīju vīna pudeles - krūkveida, no raupja stikla. Stopa tilpuma
pudeles ar uzrakstu krievu burtiem. Toreiz Alberts aizbildinājās, ka pudeles uzdāvinājis grāfs
par labu darbu. Es noticēju.”
Kārlis: “Es brīnos, kā Alberts izspruka no uradņikiem, no soda eskspedīcijas, ko vadīja tavs
tēvs, no kara tiesas? Agata, es gribētu, lai tu man brauc līdz! ”
Agata: “Un nu Alberts ir pazudis… Es nezinu….”
Kārlis paskatās pulkstenī, uz kura ir iniciāļi “AO”, un atbild Agatai: “Agata, man jāiet!”, un
Kārlis aizgāja uz egļu audzes pusi.

Muižas centrs bija milzīgs komplekss, kur bez muižas īpašnieku dzīvojamās mājas – pils –
veidoja liels skaits visdažādāko ēku, to skaitā: 10 staļļi, fazānu māja, trīs ledus pagrabi,
pienotava, divas policijas mājas, mūra veikals un pasta ēka. Lielākā daļa ēku bija mūra celtnes
ar dakstiņu jumtiem, bet staļļi un šķūņi bija apjumti ar šindeļiem. Muižā darbojās spirta
brūzis, vējdzirnavas un tvaika dzirnavas, kokzāģētava un kaļķu ceplis. 1889. gadā grāfs
Frīdrihs fon Mēdems iznomāja daļu muižas zemju Auces miesta būvniecībai, tā liekot pamatu
Auces pilsētai.
Ejot gar egļu audzi, Tu pamani, ka no ēkas iznāk kāds vecs vīrs un sāk ar tevi sarunāties:
“Svešiniek, tu šeit neesi redzēts! Kas tu esi? Runā skaļāk, nedzirdu! Vai tik tu neesi tas
slavenais detektīvs, kurš meklē pazudušo zirgu puisi? Es tevi jau sen gribēju satikt. Redz,
viens aizdomīgs tipiņš, slēpies aiz kapuča, no manis paņēma zirgu un ratus, solīja samaksāt
veselus 100 rubļus, teica, ka samaksās vēlāk. Redz, nekā! Un nu ir prom ar visiem ratiem un
zirgu! Aizbrauca. Kāds viņš izskatījās? Grūti saprast. Mani acis pieviļ bieži šajā vecumā…
Viņš bija maskējies. Maza auguma, pastrups, tāds žiperīgs un žiglu valodiņu, tāds čigānelis.
Šķiet, uz ceļa viņu gaidīja vēl viens. ”
Tu pārtrauc vecā vīra monologu, jo pēkšņi sniegā pamani asinīm līdzīgus pleķus. Tās ved uz
ceļa pusi. Seko tām!

Tev pretim pār ielu no Mīlestības saliņas nāk grāfs Frīdrihs Johans Pauls Mēdems. Steidzīgs,
izvairīgu un šokētu sejas izteiksmi. Tāds kā sabijies ar sniegā apvārtītu mēteli. Ātri pagāja
garām, nepasveicinot.

19. gadsimta vidū jauno parku ievērojami paplašināja. Vecauces – Bikstu ceļa pretējā pusē
izveidojot vēl vienu pastaigu dārzu ar blīvu celiņu tīklu. Aizsprostojot cauri tekošo strautu, te
tika izveidots jauns izstieptas formas dīķis ar līkumotu krastu un mākslīgu salu. Parkā uzcēla
“fazānu māju”, izveidoja tā saukto fazānu dārzu un iestādīja skābaržu aleju, kuras galā atradās
ieapaļš laukumiņš ar centrā uzstādītu dārza skulptūru un dekoratīvo vāzi.
Pārejot pār tiltiņu, Tu mani pustukšu spirta pudeli. Sniegā manāmas vismaz divu zābaku pāru
pēdas, cīņas nospiedumi, it kā abi cīnītāji būtu vārtījušies pa to. Mazliet tālāk sniegā redzamas
vilkšanas pēdas, kas ved uz dīķa pusi.

Turpat pie Mīlestības saliņas soliņa mētājas suņa sakosts melns ādas zābaks. Mazliet tālāk,
iepinies starp vītola zariem, jau daļēji ūdenī iesalis, redzams nobružāts mētelis. Pieejot tuvāk
un rūpīgāk ieskatoties, redzams, ka tas nav tikai mētelis, bet zem tā, iespējams, slēpjas tā
īpašnieks.
Pēc kāda brīža nāk arī grāfs Mēdems ar diviem palīgiem. Grāfs, joprojām būdams šokēts par
redzēto, klusē. Palīgi ar cirvjiem izcērt ledu un pa visiem kopā no ledus skavām izrauj
pārsalušo, zili bālo rudmati.
Pirmais palīgs: “Vai tiešām tas ir Alberts – auksts un miris? Viņš gan ir bijis stalts puisis.”
Otrais palīgs: “Uz kakla manāmas žņaugšanas pēdas. Izskatās, ka līķis šajos ūdeņos ir mircis
un ledū salis vismaz divas dienas. Iemests vēl pirms sala. Kājas tam ir basas – viens zābaks
mētājas turpat, otru bija atradis muižas suns medību laikā.”
Uz to visu slepus noraugās arī Agata.
Pirmais palīgs pārbauda zābaku un secina: “Te ir kāds slēpnis, un tajā ievietota fotogrāfija.
Otrais palīgs: “Fotogrāfija?”
Pirmais palīgs: “Tas pa kreisi ir Ozolu Alberts! Nez kāpēc ar revolucionāru karogu rokā. Bet
pa labi ar degošu lāpu rokās – Ošu Kārlis! Abi nostājušies Vecauces tenisa laukumā, zīmīgi,
ka pie laukuma tālākā stūra.
Detektīv, paņem līdz laužņus un lāpstas un kopā ar grāfu dodieties uz Tenisa laukumu!

Nu jūs esat Tenisa laukumā. “Ha, muižnieku izpriecas! Kamēr vienkāršie darba ļaudis strādā
melnām mutēm, kundziņi baltos tērpos spēlē tenisu! Uzspļaut šim visam!” tā domāja 1905.
gada nemiernieki un izlēma, ka visdrošākā vieta viņu atribūtu slēpšanai ir zem tenisa laukuma
mietiņa.
Tas galējais ir tas īstais, zem kura jārok! Skat, re kur arī lāde, kurā atrodam gan sarkanos
revolūcijas karogus, gan nelegālo laikrakstu “Cīņa”, muižas medību bises un revolucionāro
sapulču protokolus! 1905. gada 18. augustā laikrakstā “Cīņa” lasāms, ka revolucionāri
Vecaucē iznīcinājuši arī degvīna tirgotavu un vietējā skolā sasituši “ķeizara bildes”.
Savukārt Jelgavas centrālās izpildkomitejas 1905. gada 29. novembra rīkojumā Vecauces
revolucionāriem uzdots: “Iznīcināt Vecauces pils vīnu, lai nemiernieki nepiedzertos un
nenogalinātu cilvēkus, kā tas noticis Tukumā.”
Ierunājās grāfs: “Pils pagrabā uzietās 1 500 pudeles vīna tomēr neiznīcināja, bet noslēpa
“Slavietās” un “Gaispils” mājās, kur bija labi pagrabi. Soda ekspedīciju laikā mēs atradām
divus vīna pudeļu vezumus, bet trešais vēl līdz šai dienai ir uzskatāms par pazudušu. Par vīna
zagšanu sodījām Indriķi Groskopfu, bet Kārli Osi, kas arī piedalījās zagšanā, tā arī neatradām.
Runā, ka esot aizmucis uz Prūsiju. Tomēr pēc visām pazīmēm spriežot, viņš ir Vecaucē!”
Detektīvs atminas vīra pie egļu ceļa stāstīto, un abi ar grāfu izlemj steigšus doties uz pagrabu!

Pils pagraba otrā pusē jau novietoti rati ar zirgiem, un Kārlis kopā ar mazu ņipru vīru, tā
saucamo čigāneli, steigšus krāmē vīna pudeles ratos. Kāris ik pa laikam ieskatās pulkstenī.
Jāsteidzas! Šī ir brīvbiļete uz labāku dzīvi, kā arī pa ceļam vēl jāpaspēj paķert Agata!
Kārlis mudina žiperīgo: “Ātrāk, ātrāk, kamēr viņi nav atraduši Albertu, mums jāpazūd!”
Grāfs: “Kārli Osi, stāvi, kur esi! Tu esi arestēts par vīna zagšanu, nepakļaušanos vietējai varai
un Alberta nogalināšanu!”
Kārlis: “Jā, cienīts lielskungs vīnu esmu zadzis, bet Albertu neesmu nogalinājis! Vai tad viņš
ir miris? Vēl aizvakar spirta brūzī manīju!”
Grāfs: “Parādi man šīs vīna pudeles! Jā, tieši tā – te uz šīm pudelēm, kā man stāstīja detektīvs,
ir īpašs marķējums, ko ievilka Alberts! Pulkstenis! Tas ir Alberta pulkstenis!”
Kārlis: “Mēs ar Albertu vienojāmies, ka viņš iedos savas vīna pudeles un pulksteni, lai es varu
ātrāk nozust.”
Pēkšņi parādās Agata: “Kārli, es redzēju, kā tu Albertu izvilki no ratiem un iemeti Vecauces
dīķī!” Agata! Tev šis nebija jādzird un jāredz! Es to darīju mūsu dēļ… Alberts man negribēja
atdot savu vezumu vīna, zirgu stallī mēs sākām kauties, Alberts sāka ņirgāties par tevi, un, es
viņu nožņaudzu… savu draugu revolucionāru.”

Atzīstamies – šis stāsts un daļa no tā tēliem ir izdomāti.
Taisnībā ir tā, ka Vecauces muiža savulaik ir bijusi pašpietiekama, un grāfs Mēdems,
iznomājot daļu muižas zemju Auces miesta būvniecībai, ir licis pamatus Auces pilsētai.
Grāfam Frīdriham Johanam Paulam fon Mēdemam ir bijusi meita Agata. Vīna zagšanā
piedalījies revolucionārs Kārlis Osis, tomēr “Ugunsgrēka” cienīgs mīlas trijstūris ar
slepkavību nekad nav bijis.
20. gs. sākumā visā Latvijas teritorijā arvien plašāk izplatījās sociālisma idejas. Vecaucē bija
gan latviešu, gan krievu strādnieku pulciņi. No Rīgas tika saņemta un lasīta nelegālā “Cīņa”.
Vecaucē revolucionārie notikumi aizsākās 1905. gada pavasarī un turpinājās vasarā. Lai
apturētu vardarbību, oktobrī Vecauces pilī tika izvietoti kareivji, bet jau novembra beigās
starp revolucionāriem un kareivjiem izvērsās bruņotas sadursmes. Pārspēka priekšā decembra
sākumā karavīri pili pameta. Jau nākamās dienas rītā pie pils ieradās revolucionāri, lai
konfiscētu pilī esošos ieročus un iznīcinātu pils pagrabā uzietās 1 500 pudeles vīna.
Tomēr revolucionāri vīnu neiznīcināja; trīs zirgu vezumi ar vīna pudelēm tika aizvesti uz
Jaunauces “Gaisaplīsām”. Laupīšanā piedalījās kurpnieki Indriķis Groskopfs un Kārlis Osis,
kuri darbojās Auces miesta revolucionārajā komitejā.
Pirmo vezumu iekrāvuši pagrabā, otro – rijā, trešo izkrāvuši un paslēpuši Ezerupē, kur tā bija
stipri aizaugusi ar zālēm. Kad vīnu sākuši meklēt uradņiki, tad lielā steigā slēpuši. No pagraba
uz upi gājis novadgrāvis, tajā aprakuši iepriekš pagrabā sakrautās pudeles. Rijā paslēptās
pudeles naktī ierakuši aiz rijas mežā viņiem vien zināmā vietā. Uradņiki pēdas sadzinuši. Tos
divus vezumus, kas bija noslēpti upē un grāvī, atraduši un aizveduši atpakaļ uz Auci. Abi
vainīgie, par lielu naudu uzpērkot robežsargus un uradņikus, izbēguši no soda ekspedīcijas.
Kārlis Osis vairs nekad nav atgriezies mājās.
Dažādos laikos vīnu vairākkārt meklējuši daudzi interesenti, bet tā arī nav atraduši.
Kad vīns no pils bija izvests, nemiernieki pieņēma lēmumu pili nodedzināt.
Gandrīz mēnesi vara Vecaucē atradās revolucionāru rokās. Soda ekspedīciju, ko vadīja grāfs
Mēdems un Ivans Pālens, laikā tika apcietināti Vecauces un Lielauces aktīvākie cīnītāji.
Izdegot Vecauces pilij, bojā aizgāja viens no agrākajiem neogotikas interjeriem ar mākslīgā
marmora sienu apdari, ozolkoka paneļiem un greznu kokgriezumu griestu apdari. Sadega arī
pils bibliotēka un vērtīga portretu galerija. Pēc revolūcijas pili atjaunoja, taču sākotnējais
greznums netika sasniegts ne telpu apdarē, ne iekārtojumā.

Vecauces Muižas Noslēpumi

16 ECHOES

DOWNLOAD OUR APP TO DISCOVER THIS TOUR AND MANY OTHERS.

The Echoes

Vecauces Pils - Starts

Muižas Vārti uz Terasēm

Vecauces Muižas Terases

Muižas Klēts

Laterna

Discover more geolocated content in our apps.

Are you a creator?

Get in touch

Echoes creative apps

Echoes labs

About us